Šobrīd Publisko iepirkumu likuma normas pieļauj iespēju, ka pretendents, balstoties uz citu personu spējām, iesniedz piedāvājumu, lai arī tā rīcībā nav pietiekami saimnieciskie resursi vai finansiālās spējas, lai izpildītu saistības pret pasūtītāju. Viena no šādām iespējām ir solidāro saistību nodibināšana. Arī gadījumā, ja pretendents ir balstījies uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām spējām, līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ne vienmēr var tikt uzskatīta par tiesisku, jo ir noteikta kārtība, kā tiek nodibinātas solidāras saistības. Šajā rakstā tiks analizētas iespējamās problēmsituācijas, kas var rasties, ja pasūtītājs iepirkuma nolikumā ir izvirzījis prasību pēc solidāras atbildības un ja izpildītājs balstās uz citas personas spējām izpildīt saistības.
Par pretendenta saimnieciskā un finansiālā stāvokļa neatbilstību iepirkuma nolikuma prasībām
Saskaņā ar Publisko iepirkumu likuma 45. panta pirmo daļu pasūtītājs var noteikt prasības attiecībā uz piegādātāja saimnieciskajām un finansiālajām spējām, kas nepieciešamas iepirkuma līguma izpildei. Minētās normas mērķis saprotams tādējādi, ka pasūtītāji var pārliecināties, ka piegādātājam ir attiecīgā pieredze un spējas veikt paredzētos būvdarbus vai sniegt pakalpojumus. Ar šo normu tiek maksimāli mazināts pasūtītāja risks, ka saistības pret pasūtītāju varētu netikt izpildītas tādu iemeslu dēļ, ka piegādātājam nav pieredze noteikta apjoma būvdarbu vai pakalpojumu izpildē. Šāda normas izpratne izriet arī no judikatūras, kur atzīts, ka prasības pretendenta finansiālajam un saimnieciskajam stāvoklim (ko raksturo apgrozījums un pamatkapitāls) tiek izvirzītas tieši ar mērķi pārliecināties par pretendenta finansiālajām un saimnieciskajām spējām izpildīt līgumu. (Augstākās tiesas 2017.gada 28.februāra spriedums lietā Nr. SKA-26/2017 (A420471412) 18.punkts)
Vērtējot pretendenta saimnieciskās un finansiālās spējas, pasūtītājam vajadzētu ne tikai formāli vērtēt pretendenta sniegtās informācijas atbilstību nolikuma prasībām, bet arī vērtēt finanšu informāciju pēc būtības. Lielākoties iepirkumu nolikumos pasūtītāji ietver prasības attiecībā uz finanšu apgrozījumu, tomēr izvirzītas tiek arī prasības par finanšu rādītājiem, tādiem, piemēram, kā likviditātes koeficients, vai arī to, vai ir pozitīvs pašu kapitāls.
Piemēram, jebkurai saprātīgai personai var rasties pamatotas šaubas par spēju izpildīt saistības atbilstoši iepirkuma līgumā noteiktajam, ja pretendentam nav apgrozījums vismaz līgumcenas apjomā vai ir negatīvs pašu kapitāls.
Šādā situācijā uzsverams princips par komercdarbības mērķi, proti, atbilstoši Komerclikuma 1.panta otrajai daļai komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants.
Ja pretendentam pēdējos darbības gadus apgrozījums ir niecīgs pret slēdzamā līguma apmēru, rodas pamatotas šaubas par pretendenta spējām izpildīt saistības pret pasūtītāju.
Par piesaistītajām personām, uz kuru spējām balstās
Publisko iepirkumu likuma 45.panta astotā daļa nosaka, ka piegādātājs var balstīties uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām iespējām, ja tas ir nepieciešams konkrētā līguma izpildei, neatkarīgi no savstarpējo attiecību tiesiskā rakstura. Šādā gadījumā piegādātājs pierāda pasūtītājam, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie resursi, iesniedzot, piemēram, šo personu apliecinājumu vai vienošanos par sadarbību konkrētā līguma izpildē. Pasūtītājs var prasīt, lai piegādātājs un persona, uz kuras saimnieciskajām un finansiālajām iespējām tas balstās, ir solidāri atbildīgi par iepirkuma līguma izpildi.
Ja pretendents ir iesniedzis vienošanos par sadarbību konkrētā līguma izpildē, kurā paredzēta solidāra atbildība par iepirkuma līguma izpildi, var būt gadījumi, kad šāda vienošanās tomēr nav pamats, lai pretendents un persona, uz kuras spējām pretendents balstās, uzņemtos pilnu solidāru atbildību iepirkuma rezultātā noslēgtā līguma izpildes un neizpildes gadījumos.
Izpētot vairāku pasūtītāju iepirkuma nolikumos noteikto, secināms, ka tiek iekļauta prasība, ja pretendents balstās uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām iespējām, tam un personai (vai personām), uz kuru iespējām pretendents balstās, jābūt solidāri atbildīgiem par iepirkuma līguma izpildi. Attiecīgi pretendenta pienākums ir pierādīt komisijai, ka viņa rīcībā būs nepieciešamie resursi, iesniedzot apliecinājumu vai vienošanos par sadarbību konkrētā līguma izpildē, un kurā paredzēta solidāra atbildība par iepirkuma līguma izpildi.
Tuvāk apskatot normatīvo regulējumu, kas paredz solidāru saistību nodibināšanas veidus un priekšnoteikumus, Civillikuma 1672.pantā noteikts, ka solidāras saistības nodibina ar līgumu, testamentu vai likumu. Pamatā publisko iepirkumu gadījumos solidāras saistības nodibināšana nenotiek uz likuma vai testamenta pamata, tādēļ vērtējams ir apstāklis par solidāras saistības nodibināšanu uz līguma pamata.
Atbilstoši Civillikuma 1673.pantam līgums un testaments nodibina solidāru saistību tikai tad, kad līdzēji to tieši noteikuši. Tiesību doktrīnā atzīts, ka līgumā solidāru saistību var nodibināt tikai tad, ja tam piekrīt visi līdzēji. (..) Līdzējiem ir skaidri un tieši jāizsaka griba nodibināt solidāru saistību. (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Saistību tiesības/ red.K.Torgāns. Rīga: Mans Īpašums, 1998, 165.lpp.)
Līdz ar to no Civillikuma tiesību normām ir secināms, ka solidāras saistības nodibināšana var notikt tikai tad, ja persona, uz kuras spējām pretendents balstās, skaidri un tieši ir izteikusi gribu uzņemties saistības par līguma izpildi.
Ja tiek vērtēti iepirkuma nolikumam pievienotie līguma projekti (turpmāk – Līguma projekts) atsevišķos gadījumos ir iespējams konstatēt turpmāk norādītos faktus, kas kolidē ar solidāras saistības konceptu šajos līgumos.
Bieži ir konstatējami gadījumi, kad gan iepirkuma nolikums, gan Līguma projekts paredz, ka saistības pret pasūtītāju uzņemtos tikai pretendents. Šādos dokumentos un normatīvajā regulējumā nav paredzēts, ka saistības pret pasūtītāju uzņemtos persona, uz kuras spējām pretendents balstās.
Apstāklis, ka pretendents un persona, uz kuras spējām pretendents balstās, savstarpēji paraksta apliecinājumu vai vienošanos par solidāru atbildību juridiski nevar padarīt apakšuzņēmēju par iepirkuma līguma dalībnieku.
Atbilstoši iepirkuma nolikuma prasībām pieteikumu par dalību iepirkumā paraksta tikai pretendents, tādā veidā apliecinot, ka tam ir skaidri un saprotami visi Līguma projekta nosacījumi.
Citādāk būtu vērtējama situācija, ja Līguma projekts paredzētu solidāras saistības uzņemšanos attiecīgajai personai, uz kuras spējām pretendents balstās, un tas kļūtu par līguma dalībnieku. Attiecīgi tad būtu secināms, ka persona, uz kuras spējām pretendents balstās, ir iepazinusies ar Līguma projektu un tajā ietvertajiem nosacījumiem. Būtu nepārprotams personas, uz kuras spējām pretendents balstās, gribas izteikums saistību nodibināšanai pret pasūtītāju.
Secināms, ka vairākos iepirkumos pretendenta piesaistītā persona, uz kuras spējām pretendents balstās, nav uzņēmusies saistības atbildēt par Līguma projektā noteikto saistību izpildi. Attiecīgi, ja persona, uz kuras spējām pretendents balstās, nebūs iepirkuma līguma dalībnieks, pasūtītāja tiesiskais pamats vērsties pret šo personu varētu tikt apšaubīts. Rezultātā pasūtītājs varēs pieprasīt atbildību tikai no pretendenta – komersanta, kura saimnieciskie un finansiālie rādītāji neatbilst nolikuma prasībām, piemēram, kura apgrozījums pēdējos darbības gadus ir niecīgs pret slēdzamā līguma apmēru vai negatīvs pašu kapitāls un, kura spējas bez personas, uz kura spējām pretendents balstās, palīdzības izpildīt saistības pret pasūtītāju ir apšaubāmas.
Ņemot vērā minēto, secināms, ka nav juridiska pamata pretendenta piesaistītajai personai, uz kura spējām tas balstās, rasties solidārām saistībām pret pasūtītāju, ja šī piesaistītā persona nav līguma dalībnieks. Minētais izriet no apstākļa, ka nav paredzēts, ka attiecīgā persona, uz kuras spējām pretendents balstās, piekrīt Līguma projekta nosacījumiem, kā rezultātā skaidri un tieši izsaka gribu nodibināt solidāru saistību par Līguma projekta izpildi.
Attiecīgi, nepastāvot solidāras saistības esamībai, pasūtītājam nav tiesiska pamata slēgt līgumu ar pretendentu, jo juridiski līguma slēgšana neatbilst iepirkuma nolikuma un Publisko iepirkumu likuma 45.panta prasībām. Tāpat faktiski pastāv pamatotas šaubas par pretendenta spējām izpildīt saistības pret pasūtītāju.
Tomēr, ja kaut kādā veidā arī tiktu pieņemts, ka persona, uz kuras spējām pretendents balstās, ir apliecinājusi, ka piekrīt Līguma projekta nosacījumiem, juridiski līgums nav izpildāms solidāro saistību uzņemšanās daļā un rada pretrunas turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.
Praksē regulāri vērojams, ka Līguma projekts atbildību par saistību izpildi paredz tikai no izpildītāja – pretendenta. Līguma projektos nav paredzēts, ka persona, uz kuras spējām pretendents balstās, uzņemas jebkāda veida saistības pret pasūtītāju, t.sk. atbildēt par pretendenta iepirkuma līguma saistību izpildi.
Citiem vārdiem, arī gadījumā, ja tiek uzskatīts, ka persona, uz kuras spējām pretendents balstās, piekrīt attiecīgajiem Līguma projekta nosacījumiem – Līguma projektā nav nekas minēts par personas, uz kuras spējām pretendents balstās, saistībām (t.sk. solidārām), kā arī nav noteikta jebkāda veida atbildība.
Arī judikatūrā ir nostiprināta atziņa par solidāru saistību nodibināšanu. Proti, ir atzīts, ka, parakstot pārdevēja iepriekš sagatavotu preču piegādes un pārdošanas līguma tekstu, kurā norādīts, ka persona, kas parakstījusi līgumu no pircēja puses, uzņemas solidāras saistības, taču neindividualizējot šo personu kā solidāras saistības dalībnieku, nevar uzskatīt, ka šis līguma noteikums ar personu kā solidāras saistības dalībnieku iepriekš tika apspriests un tā patiesi un brīvi izteikusi savu gribu (Civillikuma 1427., 1673.pants). (Augstākās tiesas 2007.gada 6.jūnija spriedums lietā Nr. SKC-465)
Līdz ar to nepārprotami ir secināms, ka pretendenta persona, uz kuras spējām pretendents balstās, atbilstoši Līguma projekta nosacījumiem juridiski neuzņemas solidāru atbildību par saistību izpildi.
Minēto secinājumu pastiprina turpmāk norādītie Līguma projekta piemēra nosacījumi.
Līguma projektā ir noteikts regulējums, kas tiek piemērots, ja pretendents piesaista apakšuzņēmēju, taču nav noteikts gadījums, kad tas piesaista personu, uz kuras spējām pretendents balstās.
Līguma projekta normas noteic, ka pretendents pilnībā uzņemas atbildību par Līguma izpildi un nodrošina, ka apakšuzņēmējs ievēro visus Līguma noteikumus.
Līdz ar to secināms, ka tikai pretendentam ir atbildība par līguma izpildi, jo tieši pretendents pilnībā ir uzņēmies atbildību.
Līguma projekta normas noteic, ka pretendents koordinē apakšuzņēmēju darbību un uzņemas pilnu atbildību par būvdarbu izpildi vai sniedzamo pakalpojumu, ko snieguši apakšuzņēmēji, izpildes kvalitāti, termiņu, līguma noteikumu ievērošanu un citiem jautājumiem, kas attiecas uz līguma izpildi.
Tātad Līguma projekta nosacījumi tieši un nepārprotami regulē atbildīgās personas subjektu un atbildības apmēru, to pilnā apmērā paredzot pretendentam, par līguma izpildi, t.sk. gadījumā, ja tiek apšaubīta apakšuzņēmēja izpildīto darbu kvalitāte, termiņi, Līguma noteikumu ievērošana un citi jautājumi.
No minētajām Līguma projekta piemēra normām un visa teksta kopumā nepārprotami ir secināms, ka pasūtītājam nebūs tiesības vērsties pret pretendenta personu, uz kuras spējām pretendents balstās, jo Līguma projekta nosacījumi tiešā veidā paredz pilnu atbildību pieprasīt no pretendenta (kura spējas izpildīt saistības un uzņemties atbildību darījuma summu ir apšaubāmas).
Attiecībā par tiešu, nepārprotamu, patiesu un brīvi izteiktu savas gribas izteikumu un atbildības uzņemšanos, ir nepieciešams vērtēt arī no Līguma projekta regulējuma par personu datu aizsardzību un konfidencialitāti – bieži Līguma projektos tiek regulētas kārtības, kas liedz izpaust personām, kas nav līguma dalībnieki, informāciju par personu datiem un konfidenciālu informāciju. Attiecīgi rodas jautājums, vai apakšuzņēmējam drīkst nodot attiecīgo informāciju.
Rezumējot minēto par solidāras saistības esamību, ir iespējams izdarīt secinājumu, ka solidāras saistības nodibināšanai, lai persona, uz kuras spējām pretendents balstās, atbildētu solidāri ar pretendentu, Līguma projektā ir jāparedz attiecīgā kārtība.
Tātad Līguma projekts nekādā veidā nevar būt par pamatu, lai nodibinātu solidāru saistību un vispārēja pretendenta un personas, uz kuras spējām pretendents balstās, vienošanās par solidāru atbildību nevar tikt uzskatīta par pamatu, lai persona, uz kuras spējām pretendents balstās, būtu uzņēmusies solidāras saistības par citu līgumu (Līguma projektu), jo:
- vienošanās teksts starp pretendentu un personu, uz kuras spējām pretendents balstās, lai nodibinātu solidāras saistības, var tikt apšaubīts;
- Līguma projekts neparedz solidāras saistības iespējas;
- Līguma projekts tieši paredz pilnu atbildības apmēru tikai pretendentam, arī par apakšuzņēmēja pieļautiem pārkāpumiem.
Par solidāras saistības juridisko dabu publiskā iepirkuma līguma ietvaros
Solidāru saistību, kas būtu spēkā starp pasūtītāju, pretendentu un personu, uz kuras spējām pretendents balstās, var nodibināt tikai ar privāttiesisku līgumu (Līguma projekta esošajā redakcijā) turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.
Publisko iepirkumu likuma 45.panta astotajā daļā noteikto var iedalīt trīs daļās:
- Paredzēta tiesība balstīties uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām iespējām (autora piezīme – nekas nav minēts par solidāru atbildību);
- ja tas notiek, tad jāpierāda, ka būs nepieciešamie resursi (autora piezīme: vispārīgi tiek pierādīts, ka persona, uz kuras spējām piegādātājs balstās, palīdzēs saistību izpildē);
- pasūtītājs var pieprasīt solidāru atbildību no personas, uz kuras spējām piegādātājs balstās (autora piezīme: juridiski pareizi ir secināt, ka likumdevējs nav paredzējis, ka solidāra atbildība var tikt nodibināta ar vienpusēju apliecinājumu vai vienošanos, kuras dalībnieks nav pasūtītājs un kur nav atrunāti nosacījumi par privāttiesiskā līguma nosacījumiem).
Tātad likumdevējs tikai konkrētos gadījumos ir paredzējis solidāras atbildības iestāšanās iespēju.
Publisko iepirkumu likuma 45.panta astotajā daļā norādītais par apliecinājuma vai vienošanās esamību attiecas tikai uz gadījumiem, kad pasūtītājs nav pieprasījis solidāras saistības esamību.
Minētais izriet arī no judikatūrā nostiprinātām atziņām, ka pasūtītājs, veicot publisko iepirkumu, darbojas divās pakāpēs. Pirmajā tiek pieņemts publiski tiesisks lēmums par pasūtījuma piešķiršanu, bet otrajā pakāpē notiek šā lēmuma īstenošana privāttiesiskā ceļā – tiek slēgts iepirkuma līgums, kuram piemērojami vispārīgie civiltiesību noteikumi. No tā var secināt, ka visas darbības, kas saistītas ar publiskā iepirkuma plānošanu un izsludināšanu, iepirkuma procedūras noteikumu izstrādi, pretendentu piedāvājumu saņemšanu, iesniegto piedāvājumu vērtēšanu, labākā piedāvājuma izvēlēšanos, kā arī pasūtījuma piešķiršanas lēmuma paziņošanu, regulē publisko tiesību normas. (Augstākās tiesas 2005.gada 22.februāra spriedums lietā Nr. SKA-30/2005 un 2007.gada 8.februāra spriedums lietā Nr. SKA-30/2007; spriedumā izmantotā juridiskā literatūra: Vaivods F. Publiskā iepirkuma divējādā tiesiskā daba. Likums un Tiesības, 2004.gada oktobris, 316., 317.lpp.)
Minētais secināms arī no Publisko iepirkumu likuma 1.panta 11.punkta, kas paredz, ka iepirkuma procedūras dokuments ir (..) iepirkuma līguma projekts.
Attiecīgi visa publiskas personas īstenotā procedūra, lai nonāktu līdz privāttiesiskam līgumam (konkrētajā gadījumā parakstītam Līguma projektam), ir uzskatāma par publiskas personas darbībām, lai noteiktu to personu (personas), kura būs tiesīga parakstīt attiecīgo privāttiesisko (civiltiesisko līgumu).
Secīgi pēc šī publisko tiesību regulētās procedūras pabeigšanas un līguma noslēgšanas, attiecības starp publisko personu (pasūtītāju) un līguma dalībnieku (pretendentu) tiek vērtētas tikai no privāto tiesību viedokļa, atbilstoši Līguma projektā pielīgtajām saistībām.
Juridiski nekorekti būtu interpretējams, ka iepirkuma procedūras norma (iepirkuma nolikuma attiecīgie punkti) kopsakarā ar vienpusēju un vispārēju apliecinājumu būtu pamats solidāras saistības nodibināšanai.
Šāda situācija būtu juridiski absurda, jo darbības, kas veiktas pirms privāttiesiskā līguma noslēgšanas, uzskatāmas tikai un vienīgi par darbībām, lai izvērtētu pretendentu piedāvājumus un izvēlētos labāko piedāvājumu, kā arī paziņotu lēmumu par pasūtījuma piešķiršanu konkrētai personai.
Attiecīgi visas šīs darbības Publisko iepirkumu likuma izpratnē ir “ceļš”, lai nonāktu līdz privāttiesiskā līguma slēgšanai, kas detalizēti regulēs civiltiesiski uzņemtās saistības, t.sk. iespējamu solidāru atbildību ar apakšuzņēmējiem.
Kā norādīts iepriekš, solidāras saistības nodibinās tikai ar skaidri un tieši izteiktu gribu, un šāds gribas izteikums var rasties, ja persona, uz kuras spējām pretendents balstās, slēdz civiltiesisku līgumu. Ja solidāras saistības prasījums ir noteikts tikai iepirkuma nolikumā, tad pēc iepirkuma līguma noslēgšanas pretendenta piesaistītajai personai, uz kuras spējām pretendents balstās, nolikums nebūs saistošs, jo turpmākās civiltiesiskās attiecības, t.sk. solidāru atbildību regulēs civiltiesību normas (normatīvie akti un Līguma projekts), nevis publisko tiesību normas (Publisko iepirkumu likums un iepirkuma nolikums).
Rezumējot ir secināms, ka šādās situācijās solidāra saistība var rasties tikai no privāttiesiski noslēgta līguma, kas tiek slēgts ar publisko tiesību normu kārtībā izvēlētu personu. Attiecīgi Līguma projektā vajadzētu būt regulētām saistībām par solidāru atbildību, bet ir bieži precīzi paredzēta tikai pretendenta pilna atbildība. Proti, ja iestāsies nepieciešamība atbildēt par saistību izpildi, tad ir vērtējamas civiltiesiskās attiecības, kas izriet no noslēgta iepirkuma Līguma projekta (kurā nav paredzēta solidāra atbildība personai, uz kuras spējām pretendents balstās).
Attiecīgi, ja Līguma projektā nav paredzētas solidāras saistības esamība, pretendents neatbilst iepirkuma nolikumā ietvertajām prasībām.
Tātad juridiski tiek radīta situācija, ka pasūtītāja priekšā par saistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi nevarēs atbildēt neviens tiesību subjekts, jo pretendents pats ir ar zemiem finanšu rādītājiem un neizpilda finanšu prasības, savukārt persona, uz kuras spējām pretendents balstās, juridiski nav tiesīga uzņemties solidāras saistības atbilstoši Līguma projektam.
Judikatūrā atzīts, ka valsts un pašvaldību līdzekļu efektīva izmantošana, maksimāli samazinot pasūtītāja risku, nevar tikt atzīta par izņēmuma apstākli, jo šāda interese pastāv ikvienā iepirkumā un ir viens no Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta direktīva 2004/18/EK par būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras koordinēšanu un Publisko iepirkumu likuma atzītiem mērķiem, kuri vispārīgi ņemti vērā, izstrādājot konkrētas normas.
Apliecinājums vai vienošanās par sadarbību pati par sevi nepierāda, ka apakšuzņēmēja saimnieciskais un finansiālais stāvoklis atbilst pasūtītāja izvirzītajām prasībām. (Augstākās tiesas 2016.gada 26.februāra spriedums lietā Nr. SKA-1/2016 (A420389812))
Praksē bieži vērojams, ka pasūtītājs ir izvirzījis prasības par noteiktu pretendenta gada vidējo finanšu neto apgrozījumu un solidāras saistības uzņemšanos, ja pretendents balstās uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām iespējām. Tomēr autora ieskatā būtiska problēma rodas, ja Līguma projektā nav norādīta solidāras saistības esamība vai arī jebkāda cita kārtība kā pasūtītājs varētu vērsties par saistību izpildi (t.sk. solidāru atbildību) pret citu personu, kā tikai pret pretendentu.
Līdz ar to pretendenta piesaistītās personas, uz kuras spējām pretendents balstās, saimnieciskās un finansiālās iespējas nav vērtējamas kā izpildītas, jo saistību izpildi pasūtītājs var pieprasīt tikai no pretendenta (kurš patstāvīgi neizpilda kvalifikācijas prasības).
Par pretendenta nespēju sasniegt izvirzīto kvalifikācijas prasību mērķi
Šajā rakstā aprakstītie piemēri nevarētu tikt vērtēti kā maznozīmīgi. Judikatūrā atzīts, ka brīva konkurence un vienlīdzīga un taisnīga pasūtītāja attieksme būtu apdraudēta, ja kāds no pretendentiem, kura saimnieciskais un finansiālais stāvoklis neatbilst nolikumā izvirzītajām prasībām, varētu to maskēt ar deklaratīvām atsaucēm uz citas personas saimniecisko un finansiālo stāvokli. Lai to novērstu, pasūtītājam ir pienākums nolikuma prasības interpretēt atbilstoši likuma mērķim un pārliecināties, vai iesniegtie apliecinājumi (vai citos gadījumos cita veida prasītie pierādījumi) patiešām apstiprina resursu, uz kuriem dota atsauce, izmantošanas iespēju. (Sk. Augstākās tiesas 2014.gada 9.maija sprieduma lietā Nr. SKA-287/2014 (A420471412) 19.punktu)
Konkrētajā gadījumā īpaši svarīgi būtu panākt solidāras atbildības esamību ar personām, kuru finansiālais stāvoklis ir pārliecinošs un tas pierāda, ka iepirkuma priekšmeta prasības (1) tiks izpildītas, bet, ja netiks izpildītas, tad (2) pasūtītājs būs nodrošinājies, ka ir iespējams pieprasīt atbildību.
Judikatūrā atzīts, ka apliecinājums, kas ietver atļauju balstīties uz kādu sabiedrības raksturlielumu (piemēram, vidējo finanšu apgrozījumu un apmaksāto pamatkapitālu), pats par sevi nevar tikt uzskatīts par apliecinājumu par finansiālo vai saimniecisko spēju pieejamību pretendentam vai par resursu nodošanu, taču tieši tam ir jābūt apliecinājuma priekšmetam. Ievērojot tiesiskā regulējuma jēgu, vērā ņemams būtu tikai tāds apliecinājums, no kura redzams, ka uzņēmuma saimnieciskā un finanšu kapacitāte varēs būt lietderīga līguma izpildē, vai kā citādi garantēs pasūtītāja drošību attiecībā uz līguma izpildi. (Augstākās tiesas 2014.gada 9.maija spriedums lietā Nr. SKA-287/2014 (A420471412))
Praksē bieži secināms, ka pretendenta saimnieciskā un finanšu kapacitāte nekādā veidā neliecina par pretendenta spēju izpildīt saistības, ja pretendentam ir negatīvs pašu kapitāls vai tas strādā ar zaudējumiem un solidāras saistības uzņemšanās atbilstoši Līguma projektam ir juridiski neiespējama.
Tāpat judikatūrā atzīts, ka arī apstāklis, ka pretendenta un personas, uz kuras spējām pretendents balstās, finanšu un saimnieciskā stāvokļa rādītāji, kopā saskaitot, sasniedz nolikumā prasīto, pats par sevi var neradīt pārliecību par līguma izpildes drošību. Šādas personas iesaiste līguma izpildē jāvērtē kopsakarā gan ar paša pretendenta finansiālo un saimniecisko stāvokli, gan ar iepirkumā prasīto šā stāvokļa līmeni, paturot prātā mērķi, kura dēļ vispār iepirkumā tiek prasīta atbilstība noteiktiem finanšu un saimnieciskajiem rādītājiem (pasūtītāja drošība attiecībā uz līguma izpildi). Situācijā, kad, piemēram, paša pretendenta finansiālā un saimnieciskā kapacitāte ir niecīga un tas personai, uz kuras spējām pretendents balstās un kura vienlaikus tiek piesaistīta arī kā apakšuzņēmējs, uztic nelielu daļu no līguma izpildes, pasūtītājam nebūtu objektīva pamata paļauties uz līguma izpildi kopumā. Proti, ja personai, uz kuras spējām pretendents balstās, paredzēts uzņemties finansiālas saistības par nelielu daļu no kopējām saistībām, nav pamata domāt, ka pretendents ar paša spēkiem pienācīgi tiks galā ar finansiālo un saimniecisko slogu, ko radīs lielākās darbu daļas uzņemšanās. Tāpat ir apsverams līguma neizpildes risks, ja lielu daļu darba paredzēts nodot apakšuzņēmējiem, taču paša pretendenta dzīvotspēja, raugoties no ekonomiskā viedokļa, ir apšaubāma (sal. ģenerāladvokāta secinājumu Eiropas Savienības Tiesas lietā C-176/98 „Holst” 55.punkts un zemsvītras piezīmes).
Apakšuzņēmēja pieredzes un profesionālo un tehnisko resursu pieejamība nevar apliecināt pretendenta finansiālo un saimniecisko stabilitāti. Savukārt prasības pretendenta finansiālajam un saimnieciskajam stāvoklim (ko raksturo apgrozījums un pamatkapitāls) tiek izvirzītas tieši ar mērķi pārliecināties par pretendenta finansiālajām un saimnieciskajām spējām izpildīt līgumu. (Augstākās tiesas 2017.gada 28.februāra spriedums lietā Nr. SKA-26/2017 (A420471412))
No minētajām judikatūras atziņām nepārprotami izriet, ka pasūtītājam ir pienākums ne tikai formāli vērtēt apstākļus, ka pretendents it kā ir pierādījis savas spējas izpildīt saistības, bet arī izvērtēt šos apstākļus pēc būtības (kopsakarā ar mērķi). Attiecīgi pasūtītājs nedrīkst pieņemt lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības pretendentam, ja tā finanšu un saimnieciskā stāvokļa rādītāji apliecina, ka tam nav pieredze tik lielu saistību izpildē. Tāpat vērtējama pretendenta dzīvotspēja no ekonomiskā viedokļa, ja gada pārskata finanšu dati liecina, ka pretendentam ir finansiālas problēmas. Šādi apstākļi apliecina pretendenta neatbilstību iepirkuma prasībām kopumā. Autora ieskatā, ja iepirkuma ietvaros tiek dibinātas solidāras saistības, tad ir nepieciešams šīs saistības dibināt, paredzot, ka persona, uz kuras iespējām pretendents balstās, parakstīs līgumu kopā ar pretendentu.
Ronalds Vītols, Vecākais jurists KPMG Law, žurnālam Jurista Vārds: Žurnāls: Par solidāru atbildību, ja publiskā iepirkumā pretendents balstās uz citas personas spējām – Jurista Vārds (juristavards.lv)
