SIA "KPMG Law ZAB", Andis Pauniņš, Strīdu risināšanas prakses grupas vadītājs
Antons Zagdajs SIA "KPMG Law ZAB" jurists
Elektroniskā vide kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas un uzņēmējdarbības sastāvdaļu, un par šīs virtuālās realitātes tiesiskajiem aspektiem vairums aizdomājas tikai gadījumos, kad digitālo rīku produkti jāizmanto strīdus situācijās kā pierādījumi. Kas ir elektroniskie pierādījumi? Kādēļ likums tos tieši nedefinē, un vai praksē tā ir uzskatāma par problēmu?
Raksta līdzautors Antons Zagdajs SIA "KPMG Law ZAB" jurists
Informācijas tehnoloģiju attīstība, kas parādījās kopā ar digitalizācijas revolūciju, ir mainījusi ne tikai mūsu ikdienu un veidu, kādā savstarpēji komunicējam, iepērkamies, saņemam un izmantojam informāciju, bet arī to, kā tiek slēgti darījumi, izdarīti tiesību aizskārumi un pat noziegumi.
Piemēram, korespondencē un līgumu slēgšanas procesā praktiski vairs neizmantojam papīra formāta datu nesējus – tos ir aizstājušas elektroniskā pasta ziņas un saziņa dažādās ziņapmaiņu vietnēs un aplikācijās. Uzņēmumu reputācijas, kā arī personu goda un cieņas aizkārumi tiek izteikti ne tikai laikrakstos, radio un televīzijā, bet arī sociālās saziņas vietnēs, jau pieminētajās ziņapmaiņu un koplietošanas tiešsaistes sociālā tīkla tīmekļa vietnēs.
Kas ir elektroniskais pierādījums?
Civilporcesa likuma 110.pantā noteikts, ka rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstisku zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, video magnetofonu lentēs, datoru disketēs u.c.).
Nav nozīmes, vai ziņas par faktiem ietvertas rakstveida vai elektroniskā dokumentā, vai jebkādā citā elektroniskas informācijas formā – tās var vērtēt kā pierādījumu
Redzams, ka rakstveida pierādījumu skaidrojošie piemēri, visticamāk, ir savu laiku pārdzīvojuši un neaptver mūsdienās biežāk lietoto ziņu fiksēšanas veidus un datu nesējus. Sākotnēji maldinošs varētu arī šķist šo pierādījumu apzīmējums – rakstveida pierādījumi –, taču, kā redzams no minētajiem piemēriem, rakstveida pierādījums nav tikai ar roku rakstīts dokuments, bet arī ziņas par faktiem citos datu nesējos. Ja papildus aplūkojam Administratīvās atbildības likuma un Kriminālprocesa likuma normas, tad tās specifiski definē, kas ir elektronisks pierādījums, un šajā sakarā nosaka, ka elektronisks pierādījums ir elektroniskas informācijas formā esošas ziņas par faktiem. No iepriekš minētā var secināt, ka nevis pati forma, bet gan saturs – ziņas par faktiem – ir uzskatāms par pierādījumiem. Citiem vārdiem sakot, nav nozīmes, vai šīs ziņas par faktiem ietvertas rakstveida vai elektroniskā dokumentā, kas parakstīts ar drošu elektronisko parakstu, vai jebkādā citā elektroniskas informācijas formā – tās var vērtēt kā pierādījumu.
Ja par elektronisko pierādījumu izmantošanas tiesiskumu šaubas nerodas, tad lielākus izaicinājumus var sagādāt tieši gadījumi, kad elektronisko pierādījumu patiesīgums tiek apšaubīts. Civilprocesā katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Tas nozīmē, ka strīdus gadījumos nepietiek ar kādas no pusēm apgalvojumu – tas ir arī jāpierāda. Piemēram, ja tiek apgalvots, ka otra puse ir piekritusi piedāvājumam (sniegusi akceptu ofertei) un ja juridiski tas būtu uzskatāms par līguma noslēgšanu, tad šī piekrišana jāpierāda. Ja vien likums specifiski neparedz īpašu līguma noformēšanas formu, tad līguma noslēgšanu var pierādīt ar visiem atļautajiem pierādīšanas līdzekļiem, tostarp elektroniskajiem pierādījumiem. Piemēram, šādi pierādījumi var būt elektroniskā pasta saziņa, balss ziņojums, īsziņa un pat piekrītošs galvas mājiens, kas fiksēts videoierakstā. Respektīvi, elektroniskais pierādījums ir pieļaujams pierādīšanas līdzeklis, tāpat kā citi pierādījumi, ja likums nenosaka īpašu formu.
Svarīgs oriģināls
Strīdus pusei nav jāpierāda fakti, kurus likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra strīdus puse. Tomēr, ja otra puse apstrīd iesniegtā pierādījuma patiesīgumu vai iesniedz pieteikumu par rakstveida pierādījumu viltojumu, tad, lai pārbaudītu pieteikumu par rakstveida pierādījuma viltojumu, tiesa var noteikt ekspertīzi vai pieprasīt citus papildu pierādījumus. Svarīgi, ka gan rakstveida, gan elektroniskie pierādījumi jāiesniedz oriģinālā vai noteiktā kārtībā, apliecināta atvasinājuma veidā.
Pierādījumi var būt elektroniskā pasta saziņa, balss ziņojums, īsziņa un pat piekrītošs galvas mājiens, kas fiksēts videoierakstā
Kas ir uzskatāms par elektronisko pierādījumu oriģinālu, ir atkarīgs no paša elektroniskā pierādījuma veida (elektroniskais pasts, īsziņa, audio ieraksts, video ieraksts, dati par piekļūšanu datu bāzei vai sociālās saziņas vietnei). Laikos, kad ar mākslīgā intelekta palīdzību jau tagad ir iespējams izveidot dziļos viltojumus, jautājums par elektronisko pierādījumu oriģinālu iesniegšanu turpina būt aktuāls un savu aktualitāti nezaudēs arī nākotnē. Tāpat ne mazāk svarīgi ir ņemt vērā riskus, kas saistīti ar nesankcionētu piekļūšanu viedierīcēm, datoriem, datu apstrādes sistēmām, respektīvi, nevar ignorēt risku, ka kāda trešā persona šo ierīču vai datu apstrādes sistēmas lietotāju vārdā un vietā var radīt, izmainīt, izplatīt un publicēt datus.
Tieši elektroniskā pierādījuma oriģināla iegūšana un tā integritātes jeb nemainīguma saglabāšana, it īpaši civiltiesiskajos strīdos, var būt izaicinošākais uzdevums resursu un nepieciešamo specifisko zināšanu dēļ. Piemēram, praksē visbiežāk tiek izmantoti tā saucamie elektroniskās saziņas vietņu vai aplikāciju ekrānuzņēmumi, kas kā saziņas atspoguļojums attēlā tiek iesniegti tiesā. Taču tas nebūs uzskatāms par elektroniskā pierādījuma oriģinālu. Turklāt nav iespējams no šāda attēla pārliecināties par to, vai ziņas par faktiem nemainīgā veidā ir iesniegtas tiesā un, vēl jo mazāk, nedod iespējas pārliecināties par personu, kas šo saziņu ir radījusi. Praksē arī nereti tiek pieaicināts zvērināts tiesu izpildītājs, kurš fiksē pierādījumu iegūšanas faktu un pašus pierādījumus, piemēram, tos pašus ekrānuzņēmumus. Tomēr šis variants nav nedz obligāts, nedz arī risina problēmu, ja nepieciešams elektroniskā pierādījuma oriģināls un strīdus izšķiršanai vajag ekspertīzi.
Būtiska arī identitātes noskaidrošana
Kā jau minēts, līdztekus elektronisko pierādījumu oriģināla fiksēšanai un tā nemainīguma (integritātes) saglabāšanai, būtisks ir jautājums par identitātes noskaidrošanu. Proti, ja viena puse apgalvo, ka otra puse ir piekritusi līguma noteikumiem vai arī, piemēram, publicējusi reputāciju aizskarošus komentārus koplietošanas tiešsaistes sociālā tīkla tīmekļa vietnē, tad šai pusei jāpierāda, ka to ir darījusi konkrēta persona.
Secīgi varētu šķist pietiekami, ka otra puse apstrīd iesniegtā elektroniskā pierādījuma patiesīgumu vai iesniedz pieteikumu par pierādījuma viltojumu, lai bez elektroniskā pierādījuma oriģināla lieta kļūtu bezcerīga. Taču tā nebūt nav, jo ir iespējas ne tikai ar tiesas starpniecību izprasīt elektronisko pierādījumu oriģinālus (ja pašu spēkiem tas nav iespējams), bet tos pat nodrošināt – gan tiesvedības laikā, gan pirms pašas prasības celšanas, ja, piemēram, pastāv bažas, ka šī pierādījuma oriģināls varētu iet zudībā.
Jāuzsver, ka tiesas uzdevums ir vērtēt pierādījumus to savstarpējā sakarībā, kas nozīmē, ka elektronisko pierādījumu oriģināla neesamība uzreiz nenozīmē, ka persona savas tiesības nevar aizstāvēt tiesā vai panākt, piemēram, otras puses saistību izpildi, ja tā cenšas apgalvot, ka elektroniskais pierādījums nepierāda gribu līgumiski saistīties vai nav sasaistāms ar konkrētu personu, kas veikusi tiesību aizskārumu.
No visa iepriekš minētā secināms, ka šobrīd nepastāv tiesiski šķēršļi elektronisko pierādījumu izmantošanai, taču tas var būt sarežģīti, it īpaši jautājumā par elektroniskā pierādījuma oriģināla iegūšanu un tā integritātes saglabāšanu, kā arī saiknes ar datu autoru pierādīšanu.
